Logo-03.png

Kādos gadījumos nozīmē elektromiogrāfijas / neirogrāfijas izmeklējumu?

1. Lokālas neiropātijas. Tā ir slimību grupa, kad bojāts viens izolēts nervs. Bojājums var rasties traumas vai kompresijas (nospieduma) rezultātā. Nervs var tikt saspiests jeb kompresēts gan no iekšpuses, piemēram, locītavu vai saišu iekaisuma, arī cistu dēļ, gan no ārpuses – ilgstoši nospiežot ķermeņa daļu, kur nervs ir tuvu ādai, pret cietu virsmu (piemēram, ar ģipsi). Nerva kompresijas gadījumā jušanas izmaiņas, sāpes, vājums muskuļos attīstās tālāk no bojājuma vietas, nervam atbilstošajā zonā. Praksē visbiežāk bojātie nervi ir vidusnervs, elkoņa nervs, spieķa nervs un peroneālais nervs. Vidusnervs biežāk tiek bojāts plaukstas pamatnes locītavā iekaisušu muskuļu cīpslu dēļ, kuras radušās, ilgstoši strādājot ar roku plaukstu daļu. Arī elkoņa nervs nereti tiek bojāts plaukstas pamatnes līmenī. Tas var tikt bojāts arī elkoņa locītavas līmenī ārēja nospieduma pret cietu virsmu dēļ. Savukārt spieķa nervs biežāk tiek bojāts augšdelma līmenī ārēja saspieduma dēļ.
Bet peroneālais nervs biežāk tiek nospiests apakšstilba ārējā malā pie ceļa un potītes līmenī. 

2. Polineiropātijas. Tas ir sindroms, kad pakāpeniski tiek bojāti vairāki nervi vienlaikus. Parasti bojājums sākas tālākajā vietā no rumpja – pēdās. Pakāpeniski tas izplatās uz augšu līdz ceļiem un tad arī uz plaukstām. Pirmās izjūtas visbiežāk ir sāpes, nejutīgums, tirpšana pēdās, kam var sekot arī pēdu vājums, gaitas traucējumi, svīšana, ādas krāsas izmaiņas un citi simptomi. Polineiropātijas cēloņi ir ļoti dažādi: sistēmiskas slimības, piemēram, cukura diabēts, vairogdziedzera funkcijas traucējumi, infekcijas slimības (hepatīti, Laimas slimība), toksiskas vielas un noteiktu grupu medikamenti, onkoloģiskas slimības sākumstadijā, autoimūni procesi, iedzimtas slimības. Ir ļoti svarīgi laikus konstatēt polineiropātiju, jo tas var palīdzēt agrīni atklāt slimību, kas to izraisījusi, kā arī piemeklēt ārstēšanu, lai apturētu nervu bojājuma tālāku attīstību. Ar elektroneiromiogrāfijas metodi nosaka polineiropātijas veidu un aktivitāti. Šī informācija var palīdzēt noteikt cēloni un prognozēt slimības attīstību.

3. Pleksopātijas. Pleksusi jeb kūlīši ir nervu sakopojumi, kas atrodas pleca apvidū un mazajā iegurnī, bet no tiem tālāk atzarojas nervi uz rokām un kājām. Ja bojāts nervu kūlītis vai tā daļa, rodas jušanas traucējumi, sāpes, muskuļu vājums visā ekstremitātē vai lielā tās daļā. Kūlītis var tikt nospiests ar apkārtējiem normāliem audiem, piemēram, muskuļu vai kaulu nelīdzsvarotības dēļ, ar patoloģiskiem audiem (audzēja metastāzēm, hematomu – saasiņojumu u. c.), kā arī traumu un autoimūnu iekaisumu rezultātā.

4. Radikulopātija jeb radikulīts. Tas ir stāvoklis, kad nerva saknīte, kas iziet no muguras, tiek nospiesta. Kompresijas biežākais iemesls ir mugurkaula novecošanas procesu radītas izmaiņas, starpskriemeļu disku trūces un protrūzijas. Radikulopātijas gadījumā sāpes un jušanas traucējumi izpaužas uz leju no muguras pa noteiktas nervu saknītes darbības zonu. Diagnostikai galvenokārt izmanto magnētisko rezonansi vai datortomogrāfiju, tomēr dažreiz nepieciešama neirogrāfija un elektromiogrāfija, lai gūtu papildu informāciju par bojājuma dziļumu, aktivitāti un izslēgtu citus iespējamos simptomu iemeslus.

5.Papildus iepriekš minētajām slimībām pastāv citas slimības, kuru diagnostikā elektroneiromiogrāfijai ir noteicoša loma, – miopātija, miozīts (iedzimts vai iegūts muskuļu bojājums, kas izpaužas ar progresējošu muskuļu vājumu, sāpēm muskuļos), miastēnija (neiromuskulārās sinapses slimība, kas rada muskuļu nogurdināmību, vājumu), perifērā motoneirona slimība (reta patoloģija, kas izpaužas ar strauji progresējošu muskuļu vājumu, muskuļu rausti, runas un rīšanas traucējumiem).

Kas ir perifērā nervu sistēma?

Runājot par nervu sistēmu, cilvēki lielākoties iztēlojas galvas smadzenes, tomēr tā ir daudz sarežģītāka struktūra. Nervu sistēmu veido centrālā un perifērā daļa. 

 

Centrālā sastāv no galvas un muguras smadzenēm, bet perifērā iziet no muguras smadzenēm, veido muguras nervu saknītes. Pēcāk veidojas nervi, kas sazarojas pa organismu, līdzīgi kā koka zari atzarojas no stumbra. Perifērā nervu sistēma ir impulsa ceļš no galvas smadzenēm līdz muskuļiem un atpakaļ. Tā nodrošina muskuļa saraušanos, kad gribam veikt kustību. Savukārt atpakaļceļā pa nerviem uz galvas smadzenēm tiek pārvadīta informācija par mūsu stāvokli telpā, arī par to, kas notiek ar mūsu ķermeni, – par sāpēm, pieskārieniem, temperatūras sajūtu. 

 

Katram nervam ir noteikta inervācijas zona – muskuļi un ādas apvidi, par kuriem tas atbildīgs. Ja tiek bojāta nerva motorā daļa, attīstās vājums noteiktās muskuļu grupās, kustību traucējumi, savukārt sensorās daļas bojājums izpaužas ar sāpēm, jušanas traucējumiem nerva darbības zonā. 

 

Simptomu plašums un dziļums ir atkarīgi no nerva bojājuma vietas un bojājuma pakāpes.

 

Muskuļu vājumu var radīt ne tikai nerva vai centrālās nervu sistēmas, bet arī muskuļu bojājums, kas radies, piemēram, muskuļu iekaisuma rezultātā. Bojājumu var radīt arī neiromuskulārās sinapses (struktūras, pa kuru impulss no nerva tiek pārnests uz muskuli) slimības.

Ar kādām metodēm izmeklē perifēro nervu sistēmu?

Elektroneiromiogrāfija sastāv no diviem posmiem – neirogrāfijas un elektromiogrāfijas. 

 

Neirogrāfijas laikā, izmantojot vieglu elektriskās strāvas stimulāciju, tiek pierakstīti jušanas un kustību nervu darbības potenciāli. Stimulācija tiek veikta vairākās nerva vietās, kas ļauj izvērtēt atsevišķus nerva segmentus. 

 

Elektromiogrāfijas laikā ar adatelektrodu tiek izvērtēts muskulis miera stāvoklī un darbībā, nosakot, vai tas ir bojāts. Iespējams noteikt bojājuma veidu (tas radies perifērās nervu sistēmas vai muskuļa bojājuma dēļ) un vai bojājums ir aktīvs vai neaktīvs (hronisks).

Elektromiogrāfijas (EMG) / neirogrāfijas izmeklējumi nervu slimību diagnostikai vai slimības norises dinamikas izvērtēšanai

Informācija pacientiem

Kādas saslimšanas var diagnosticēt ar (EMG) / neirogrāfijas izmeklējuma palīdzību?

Neiropātijas:

N. medianus (vidusnerva) neiropātija – karpalā kanāla sindroms

N. ulnaris  (elkoņa nerva) neiropātija – kubitālā kanāla sindroms un Gijona kanāla sindroms

N. radialis (spieķa nerva) neiropātija

N. peroneus neiropātija – “krītoša pēda”

N. tibialis neiropātija – tarsālā kanāla sindroms

N. femoralis (augšstilba nerva) neiropātija

N. facialis (sejas nerva) neiropātija

Kakla un jostas daļas  nervu saknīšu bojājumus

 

Polineiropātijas:

Nervu pinumu (plexus) bojājumi

Tremora (trīces) analīze

Miozīts/ miopātija

Motoneirona slimība/ bojājums

Amiotrofā laterālā skleroze

Miastēniska reakcija

Miotonija

Kādiem mērķiem vēl var izmantot elektromiogrāfiju?

Papildus neirogrāfijai un elektromiogrāfijai iespējams veikt virsmas elektromiogrāfiju. Tā ir neinvazīva metode, ar kuras palīdzību elektriskā impulsa pieraksts tiek veikts, novietojot elektrodu virs muskuļa uz ādas. Izmantojot šo metodi, var pierakstīt muskuļu kontrakciju (apzinātu vai arī spontānu) biežumu. Pārsvarā metode tiek izmantota tremora jeb trīces reģistrēšanai.

Kas ir tremors un kā šī metode var palīdzēt?

Tremors jeb trīce ir simptoms, kas var rasties dažādu slimību rezultātā, kā arī var attīstīties pilnīgi veselam cilvēkam, piemēram, izteiktu emocionālo pārdzīvojumu dēļ.

 

Izšķirami vairāki tremora veidi:

1. Visvairāk zināmā trīce ir saistīta ar Pārkinsona slimību. Šajā gadījumā tā attīstās kopā ar citiem simptomiem: kustību un runas lēnīgumu, stīvumu un savilkumu muskuļos, izmainītu gaitu, nestabilitāti. Biežāk slimība vispirms skar vienas puses ekstremitātes, bet progresējot – abas rokas un kājas. Šīs slimības gadījumā trīce konstatējama jau miera stāvoklī, taču to var novērot, arī turot rokas vienā pozīcijā vai veicot kādu darbību. Pārkinsona slimības diagnoze tiek noteikta, ņemot vērā klīniskos simptomus. Papildus tiek nozīmētas dažādas analīzes, kā arī magnētiskās rezonanses izmeklējums galvas smadzenēm. 

 

2. Esenciālais tremors ir otrs biežākais trīces iemesls. Šis trīces veids simetriski skar rokas, kā arī galvu, parādās, veicot darbības. Mazizteikta miera stāvoklī. Esenciālās trīces pacientiem parasti ilgstoši ir saglabāta dzīves kvalitāte un nav raksturīga strauja simptomu progresēšana.

 

3. Ortostatiskais tremors ir samērā reti sastopama slimība, kuras gadījumā trīce parādās, pacientam esot vertikālā stāvoklī. Nosakot pareizo diagnozi, simptomus var efektīvi mazināt.

 

4. Ar distoniju saistīts tremors. Distonija izpaužas ar patoloģiski paaugstinātu muskulatūras tonusu vienā vai vairākās muskuļu grupās, radot pozas izmaiņas, gribai nepakļautas raustveidīgas kustības, trīci skartajā ķermeņa daļā.

 

5. Fizioloģisks vai pastiprināts fizioloģisks tremors. Trīce, kas neliecina par slimību un var attīstīties veselam cilvēkam izteikta noguruma vai trauksmes dēļ.

 

6. Medikamentu inducēts tremors. Trīci var izraisīt dažādu grupu medikamenti, bet biežāk – lietojot centrālo nervu sistēmu ietekmējošus līdzekļus.

 

7. Cerebellārais tremors attīstās pie smadzenīšu bojājuma. Smadzenītes ir centrālās nervu sistēmas daļa, kas atbild par kustību koordināciju. Traucēta smadzenīšu funkcija izpaužas ar izteiktu trīci rokās vai kājās, ekstremitātei tuvojoties mērķa objektam.

8. Psihogēnais tremors – trīce, kas attīstās bez centrālās un perifērās struktūras un funkciju traucējumiem. Nereti attīstās dažādu psihisku slimību, izteiktu emocionālu traucējumu dēļ.

9. Ar perifērās nervu sistēmas bojājumu saistīts tremors, piemēram, Holmsa tremors u. c.

Kādos apstākļos tremors var izpausties?

Iepriekš minētie tremora veidi atšķiras pēc lokācijas (galva, rokas, kājas vai rumpis), pēc stāvokļiem, kuros tremors ir izteiktāks (miera stāvoklī, novietojot ekstremitāti pret gravitāciju vai veicot darbību), kā arī pēc tremora ātruma (frekvences). Elektromiogrāfija var noteikt trīces frekvenci, kas savukārt var palīdzēt precizēt tremora veidu, jo no tā ir atkarīgs gan turpmākais izmeklēšanas plāns, gan efektīvas medikamentozās terapijas izvēle. 

Kā sagatavoties izmeklējumam?

Jāņem vērā, ka izmeklējums ir samērā ilgs un atkarībā no diagnozes var aizņemt stundu un pat vairāk. Ņemot vērā, ka izmeklējumu veic ar strāvas stimulāciju un adatelektrodu, jārēķinās, ka elektroneiromiogrāfijas laikā var būt nepatīkamas sajūtas. Taču izmeklējums ir pilnīgi drošs un nekaitīgs (to var veikt arī bērniem un grūtniecēm). Lai izmeklējums būtu maksimāli efektīvs, vēlams, lai to veiktu pēc speciālista, piemēram, neirologa, neiroķirurga vai reimatologa, apskates.

Kā pieteikties izmeklējumam?

Lai pieteiktos uz izmeklējumu ir jāsazinās ar mums pa telefonu 26565299

✆ 26565299

©2018-2020 neirokirurgi.lv